PAR ZIEPNĪCU
Doma par to, ka paši mājās varētu darināt ziepes, kā nemateriālās kultūras mantojuma radošas improvizācijas rezultātu
, radās jau 2007.gada nogalē, taču no idejas līdz pirmajam pārdodamajam ziepju gabaliņam pagāja gandrīz divi gadi. Sākums bijis pavisam tradicionāls – kopā ar sievu uz savas ādas izmēģinājuši Latvijā plaši pieejamo smuko un smaržīgo ziepju īpašības, sākām interesēties, no kā gan tās sastāv. Un atbilde uz šo jautājumu nebija iepriecinoša – vismaz 70% no sastāvdaļām, smaržvielas un krāsvielas nu nekādi nevar tikt uzskatītas par cilvēkam draudzīgām. Arī lielākā daļa no ziepju mītiskajām īpašībām, izrādījās tikai reklāmas triks.
Leģendas vēsta, ka Sēlijā jau hercoga Jēkaba laikā esot darinātas vietējās ziepes, ziepēm līdzīgus darinājumus cilvēki izmato jau vismaz 2000 gadu, taukus, eļļas pārtikā lieto daudz senāk, taču mūsdienās tradicionālu ziepju darināšana rūpnieciskos apmēros ir ekonomiski neizdevīga. Ziepes, kas parādījušās pēdējo gadu laikā, ir daudz pateicīgākas ražošanai un tirdzniecībai. Sintētiskās vielas, ko izmanto ne vien ziepju, bet arī pārtikas un sadzīves ķīmijas ražošanā, ir vieglāk uzglabājamas un pielietojamas, ar tām var radīt spēcīgākus un noturīgākus aromātus, košākas krāsas, taču tās grauj arī organisma imūnsistēmu.
Organisms zina, ko iesākt ar taukiem, eļļām, dabiskajiem pigmentiem un citām tradicionālām vielām - šūnas jau tūkstošiem gadus šīs vielas atpazīst un organisms prot ar tām darboties - uzkrāt, izmantot, izvadīt. Savukārt jaunas sintētiskas vielas organisms neatpazīst, nevar atrast tām pielietojumu, tādējādi rodas slēpta vai atklāta imūnsistēmas neadekvāta reakcija uz kairinājumu, ko var saukt arī par alerģiju.
Tādēļ dzima atziņas, ka labas ziepes var būt tikai tās, kuras sastāv no vietējām, mūsu organismam labi atpazīstamām sastāvdaļām, ka labas ziepes var darināt tikai nelielos daudzumos, kā tēvu un sentēvu laikos. Tā dzima arī „Sēlijas ziepnīca”, kuras darinātās ziepes tika domātas pašpatēriņam, kā dāvanas radiem, draugiem, paziņām un kā suvenīri ekotūrisma entuziastiem. Taču, saprotot, ka sanācis tiešām unikāls un samērā autentisks izstrādājums, nolēmu „neturēt sveci zem pūra” un „palaist nedaudz plašākos ūdeņos” savus darinājumus. Sēlijas kā viena no Latvijas vēsturiskajiem novadiem nosaukums nebija izvēlēts nejauši, jo ziepes tik tiešām tika darinātas šajā novadā.
Darinot ziepes es nodarbojos ar kultūrvēsturiskā mantojuma radošo improvizāciju un manas ziepes ir šīs improvizācijas rezultāts, kas nekādā ziņā nav saistāmas ar tiem kosmētikas un mazgāšanas līdzekļiem, kuri līdz šim ir pārdevušies Latvijā. Ziepju gatavošanā pārsvarā tiek izmantotas vietējās izejvielas.
Kopā ar Sēlijas ziepēm esmu pabijis visos Latvijas novados un rādījis, stāstījis kā tās top. Kad interesentu skaits kļuva lielāks par manām fiziskajām iespējām visus apciemot, pateicoties bijušajam Viesītes mēram Dimitrijevam Jaunjelgavā, Domes pagrabiņā tika atklāta “Sēlijas ziepnīca”, vieta kur gan vārīju ziepes, gan stāstīju, rādīju un liku pie ziepju katliem gan jaunus, gan viedus apmeklētājus. Un kad pateicoties jaunpieņemtajiem Jaunjelgavas činavniekiem ziepnīcas pagrabiņš sāka slīkt Domes darbinieku fekāliju šķīdumā, Sēlijas ziepes nekur nepazuda, tās vienkārši atgriezās mūsmājās un palika par tādu kā ģimenes vaļasprieku, ar kura rezultātiem apgādājām visus īstu, patiesu ziepju mīlētājus.
Kad ar ģimeni esmu no Sēlijas pārcēlies uz Ķemeriem, kad Latviju ir pārņēmusi kroņgripas pandēmija, tad personīgā higiēna, tīrība un kārtība ir līdzekļi ar ko var sekmēt tās ierobežošanu. Tādēļ “Sēlijas ziepnīca” kļūstot vienkārši par Ziepnīcu ir ieguvusi vēl lielāku aktualitāti un mūsu ģimenes vaļasprieks, lolojums un nodarbe atgriežas plašākā Latvijas un pasaules apritē.